Ir dienas, kas kļūst īpašas ar jaunām zināšanām, satiktiem viediem un sadarbībai atvērtiem cilvēkiem, ar kuriem iespējams pavadīt aizraujošu un aktīvu laiku. Septembra otrajā nedēļā kopā ar plašu speciālistu grupu no Zemgales plānošanas reģiona notika pieredzes brauciens uz Dāniju, Kopenhāgenu, un Zviedriju, Malmi. Trīs pilnās dienās nostaigāti 55 tūkstoši soļu un apskatīti teju 20 dažādi ilgtspējīgas lietusūdeņu apsaimniekošanas objekti. Brauciena noslēgumā tika vērtēts, cik tālu savā dzīves integrācijā ar vidi ir tikuši dāņi un zviedri un vai līdzīgus risinājumus varētu ieviest arī Latvijā.
Daudz pārdomu raisīja jautājums, kā redzēto parādīt un ieviest praksē. Dobes un pļavas tur netiek koptas līdz perfekcionismam – tās ir nedaudz aizaugušas, brīžiem parastas, bez ekskluzīviem augiem, taču zem šīs “parastības” slēpjas plaša ilgtspējas ideja. Tur aug kupli, gari augi, kas pasargā no izdegšanas, pārkaršanas un noplacināšanas, un bieži tie ir klimatiskajiem apstākļiem raksturīgi ārstniecības augi vai pļavu puķes. Pilsētniekiem tā ir iespēja atkal ieraudzīt dabu pilsētā. Koku un krūmu stādījumi tiek veidoti daudzveidīgi, jo pieredze ar gobu audzēšanu, kad slimību dēļ tika zaudēta puse koku, ir kļuvusi par pamācību. Tagad valda daudzveidība, un īpašu uzmanību piesaistīja kastanis Orstendsparken.
Lietusdārzi un ievalkas bija gan mazi, gan lieli, gari, īsi, plati un šauri – tie veidoti visur, kur vien iespējams, arī vietās, kur sākotnēji šķiet, ka vietas nav. Parki savukārt kalpo ne tikai atpūtai un bērnu rotaļām, bet arī kā ūdens uzkrāšanas vietas lielu lietusgāžu gadījumos – bērnu laukumos, amfiteātros un dīķos ūdens risinājumi integrēti dabiski un nemanāmi. Arī ietves pārsteidza ar savu funkcionalitāti – tās izbūvētas ne tikai uz zemes, bet arī virs grāvjiem, uz metāla karkasiem ar restotiem segumiem, apvienojot gan gājēju kustību, gan ūdens plūsmu.
Zaļie jumti bija redzami visur – ne tikai pieturvietās, kā Rīgā, bet arī uz lielveikalu ēkām. To ieviešanu veicina regulējums, kas nosaka, ka katrai jaunbūvei jāparedz noteikts procents zaļo risinājumu. Rezultātā zaļi ir visi jumti – pat konteineru būdām. Arī zaļās sienas pārsteidza ar savu daudzveidību – lielas un iespaidīgas, ar hortenzijām un citiem augiem, vai nelielas, kur augi pakāpeniski izdīgst un ieaug konstrukcijā. Pagalmi tika veidoti cilvēku kopābūšanai – piemēroti sarunām, grillēšanai, bērnu rotaļām un lietus radītām peļķēm, kas kļuvušas par dabisku pagalma daļu. Automašīnām tajos ir vieta, bet ne galvenā loma.
Īpaši iedvesmoja bērnu iesaiste un rotaļu parki, kuros praksē redzama “Skola 2030” pieeja – izglītība, kas notiek dabā, ar kustību un pieredzi. Bija iespēja arī pašiem izmēģināt dažas aktivitātes. Īpaši izceļas ūdens kā labklājības un labbūtības elements – atklāts un pieejams, dziļš un sekls, tīrs un aizaudzis. Viss pieņemams, jo dabisks. Turklāt odu gandrīz nebija – acīmredzot cilvēka roka tur arī padarbojusies.
Kaimiņvalstīs ir daudz, ko redzēt un mācīties. Šis brauciens deva lielisku iespēju saprast, cik daudzveidīgi risinājumi iespējami pilsētvidē, ja tajā ļauj ienākt dabai. Braukšana turpināsies, tiklīdz savāksies nākamā grupa.
Pateicība komandai un īpaši Yuri Kondratenko, Dainai Ieviņai par saturu un Sandrai Kauranenai par lielisku grupas organizāciju. Šīs ir tikai pirmās bildes un iespaidi – katru tēmu būtu vērts pacelt atsevišķi un turpināt diskusiju par vērtīgāko.
